Ciemošanās prieks pansijā “Anruma”

Starptautiskā Veco ļaužu diena bija skaista un saulaina! Saposušies svētku drēbēs, devāmies uz Ādažu pansiju “Anruma”, lai ar skanīgām dziesmām un dejām, iepriecinātu tās iedzīvotājus.

Sarūmējušies mazajā svētku istabiņā, ar zinātkāri un neviltotu prieku mūs mīļi sagaidīja sirmie vecīši. Ņipri savā noskaņojumā tie dziedāja un plaudēja mums līdzi.

Pēc koncerta pansijā izstaigājām katru istabiņu, neviens nepalika bez sveiciena. Bērni ar īpašu rūpību bija darinājuši vāzītes, cepuši cepuma bumbas, zīmējuši kļavu lapas un izteikuši vēlējumus. Zelta rudens jau pie loga klauvē, tādēļ arī grozs ar sārtiem āboliem stiprākai veselībai un rudens ziedi sirsniņām!

Pēc koncerta aprunājoties, savu dzīves stāstu no bērnu dienām līdz ceļam uz pansiju, atklāja Roberts Bambītis, kurš pansijā dzīvo jau 5 gadus. Matu šķipsnās jau parādījies sirmums, bet acis laipnas un prāts ņiprs.

Roberts savos dzīves spilgtākajos notikumos visvairāk atmiņās kavējās pie bērnu dienas notikumiem. Dzimis Rīgā. Nonāk bērnu patversmē. Spilgti atceras dienu, kad pie viņa ieradās sveši cilvēki un teicās būt viņa audžu vecāki. Bija gan iekšējas bailes, nedrošība, jo jāpamet bija draugi, kārtība, pie kuras bija pierasts un ierastā,  sev tik zināmā, mīļā vieta. Lauku dzīve bija sveša. No Rīgas puika negaidot biju kļuvis par mazo ganiņu. Te valdīja likums – vasara ganos, ziema – skolā. Audžu vecāki bija vidēji turīgi ļaudis, 2 bērnu vecāki, kuri ganos negāja,  bet bērni satika labi. Kā vēlāk noskaidrojās, Roberts bija paņemts tikai tādēļ, lai ģimenei būtu lopu ganītājs. Roberts stāsta:” Es neko nepārmetu, ar audžu vecāku gādību pabeidzu četras klases Briežu skolā, tad Rubenes skolu, pēc tam sekoja Cēsu arodskola, kuru pabeidzu ar zelta medaļu, apliecībā bija vieni piecinieki. Ar lielu cieņu un pateicību atceros savu audžu mammu. Būtībā es centos viņas dēļ. Dzīvoju ar domu, ka jābūt pateicīgam, ka viņa leposies ar mani. Nezinu, kur manī bija tāda mērķtiecība. Puika nebīstās, bet cīnās, vēlāk pats par sevi brīnās! Izcilās atzīmes pozitīvi ietekmēja tālāko likteni līdz pat augstskolai un televīzijas darbam “Panorāmā.”

Dzīvē visādi gājis. Priecīgie notikumi saistās ar sieviņu, kura bija ļoti mīļa. Auga divi bērniņi. Līdz veselība sašķobijās gan man, gan sievai, viņai atklāja plaušu vēzi. Pats nonācu slimnīcā, pārcietu smagu operāciju. Guļot slimnīcā, sieviņa bija nomirusi, bet es to uzzināju tikai vēlāk, jo ārstējošie ārsti baidījās to teikt, uzskatot, ka tas varētu stipri kaitēt manai vārgajai veselībai, pēc smagi pārciestās operācijas. Nu nācās atkal vienam ar neatlaidību un gribasspēku tikt galā. Nu bērni izauguši, arī mazbērni jau ir. Katram savas gaitas un darbi. Dzīvokli ar viltu mums atņēma. Visiem vienā vietā dzīvot bija par šauru. Esmu priecīgs, ka atrodos šeit, man ir pašam sava istabiņa, kurā saimnieks esmu es pats, bērni mani apciemo un par mani rūpējas. Pansijas vadītāja ir sirsnīga un cilvēks ar zelta rokām!”

Robertam ir 86 gadi, katru vārdu uzrakstīt uz papīra sagādā lielas grūtības, rokas kļuvušas ir vārgas, bet viņa neatlaidība un mērķtiecība manāma vēl joprojām. Viņš turpina rakstīt savus memorialus savā istabā, kur katru rītu iespīd cerību saule un atmiņas par jaukajiem dzīves mirkļiem. Atvadoties no cilvēka, ar kuru sarunās pavadīta stunda, Roberts atstāj labsirdīga, dzīves gudra cilvēka iespaidu. Atvadoties, Roberts saka: “Katram ir savs dzīves ceļš un katrs pats ir savas laimes kalējs.”

Tāds mazs dzīves stāsts no pansijā dzīvojošā – Roberta Bambīša.

Paldies, mīļie bērni, par Jūsu centību un vēlmi sagādāt citiem prieku! Paldies par muzikālo atbalstu mūzikas skolotajai Ivetai Garozai, spēlējot akordeonu, kā arī “PASAKU VALSTĪBAS” skolotājai Sarmītei Bezzubovai par noderīgo dāvanu – staiguli “Anruma” iedzīvotājiem.

Vēl vēju pilni gaisi,

Vēl saule krastā nāk,

Vēl brīnumus Jūs taisat,

Vē nevar savādāk!

Lai Jums visiem veselība, radošs gars, darba spars un prieks par katru gaišo domu, ko sūtām otram! Lai mīlestībā veiktie darbi atmaksājas ar uzviju un nes svētību gan pašiem, gan citiem!

”PASAKU VALSTĪBAS “Taureņu” grupas skolotāja: Sanda Sīle

Advertisements